Pagājušajā nedēļas nogalē Stokholmā notika otrās pasaulē lielākās orientēšanās stafetes — Tiomila. Kā jau iepriekš tika minēts, tad uz turieni devās arī divas Ozona komandas. Diemžēl, tāpat kā iepriekšējos divus gadus, arī šoreiz vīriešu komanda finišēja bez rezultāta. Ja pirms diviem gadiem tā bija trauma un pirms gada nepareizā kontrolpunkta atzīme pēdējā etapā, tad šoreiz tas bija pārķērtais etaps jeb izlaists kontrolpunkts 7. etapā.
Ja vīriešu komandas pārstāvjiem mājupceļš bija ar nelielu rūgtuma piegaršu, tad jauniešu komandas vidū valdīja visnotaļ pozitīva atmosfēra, jo savā Tiomilas debijā tie izcīnīja augsto 135. vietu gandrīz 300 komandu vidū.
Nākamgad mēs noteikti atgriezīsimies Zviedrijā, lai lauztu šo neveiksmju ķēdi, tieši tāpat, kā to šovasar izdarīs Francijas vīriešu izlase ar Thierry Gueorgiou priekšgalā pasaules čempionāta stafetē pēc trīs gadu neveiksmēm.
Bet pagaidām piedāvājam izlasīt dažu komandas skrējēju iespaidus par šo smago un aizraujošo stafeti:
1. etaps — Edgars Bernāns
Priekš manis Tiomila ir īpašs pasākums — viens no lielākajiem stimuliem pašam sportot paralēli trenera darbam. Pašam ļoti patīk startēt masu startā, jo spēju tajā brīvi justies un tas manī nerada lielu uztraukumu. Zinot sevi un to, ka startā pāri savām spējām skriet nav vērts, iesāku skriet ar rezervi, un pirmo pusdistanci veicu atbilstoši savai taktikai- mierīgi iesākot, skrienot savā ātrumā un precīzi orientējoties. Tādējādi, skrienot ar rezervi, no līderiem atpaliku pat mazāk kā biju plānojis. Otrajā distances daļā problēmas sagādāja orientēšanās, kas pirmajā etapā jo sevišķi, rezultējas ar daudzu pozīciju zaudēšanu. Kopumā veicu distanci neaudz labāk kā pagājušajā gadā, taču nespēju realizēt to kam teorētiski biju gatavs. Mazliet biju neapmierināts, ka neiedevu komandai spēcīgāku ievirzi un labāku pozīciju nākamajiem etapiem. Žēl arī, ka tomēr nespējām kā komanda finišēt ar ieskaitītu rezultātu, taču sports ir sports. Lai kā arī veiktos, praktiski visu distanci centos izbaudīt Tiomilas īpašo atmosfēru un tā ir vienreizēja! Paldies visiem komandas biedriem par iespēju startēt Tiomilā un būt ar Jums komandā! Ar nepacietību gaidu nākamo Tiomilu!
2. etaps — Ivars Žagars
Pirms došanās distancē biju sev nolicis ideālā variantā zaudēt līderiem 1’ uz km, diemžēl šoreiz tas neizdevās. Sāku ap 200 pozīciju ar labām iespējām uzlabot šo vietu finišā. Uz pirmo punktu bija kārtīga izskriešanās pa ceļiem un takām, tikai pirms paša punkta vajadzēja noiet precīzi azimutā aptuveni 200 m, par ko biju diezgan pārliecināts, ka varēšu. Taču šoreiz man neveicās un rezultātā cilpas uz aptuveni 3 minūtēm. Šī neveiksme arī iesāka tālāko skriešanu uz riska robežas, diemžēl distances vidus sarežģītais apvidus naktī to nepieļāva. Iegāju tur virzienā ar domu, ka „piesiešos” pie purva un tad jau KP paņemšu. Dienas gaismā droši vien tas būtu nostrādājis, bet tumsā šeit viss bija vienāds… beigās metu kaunu pie malas un prasīju kādam zviedram, kur esam. Tālāk distancē jau veicās labāk un ar vienu nelielu aizķeršanos varēju finišēt. Biju pacēlis kādas 30 vietas uz augšu, lai gan reāli varēju vēl kādas 50, līderiem piezaudējis 24’, kļūdās ap 10’. Tātad bez kļūdām skrienot mērķis bija reāls, bet šoreiz pietrūka pārdomātas rīcības, kad jāpiebremzē, kad jāuzmanās. Laikam šogad vēl par maz skriets mačos, nav vēl īstās OS sajūtas, to nu tagad līdz Jukolai jāatgūst.
4. etaps — Valters Āboliņš
Tiomilas garo nakti biju sev uzstādījis par šīs sezonas svarīgāko startu, tāpēc visi treniņi tika pakārtoti tieši šim startam. Uz Zviedriju devos ar augstām cerībās uzsākt savu 4.etapu salīdzinoši labā pozīcijā. Diemžēl visas zvaigznes bija nostājušās pret mums un distancē devos ap 200. vietu. Iesāku ļoti ātri, lai kādu noķertu. Vēl skrienot uz K punktu pamanīju, ka viens orientierists sarkanā neilonā apzināti mani palaiž garām un iesēžas astē. Tā nu labā ātrumā, nekļūdīgi devos uz 1. kontrolpunktu. Pie punkta jau biju vienu noķēris, kurš vēlāk izrādījās ļoti spēcīgs un ātrs orientierists. 2. kontrolpunkts bija garais etaps un, uzskrienot uz ceļa, skrējām ar vidējo ātrumu 3:30 min/km. Tajā brīdī sapratu, ka esmu ticis pareizā vagonā un nedrīkstu to laist prom. Tā faktiski visu distanci noskrēju kopā ar vieniem un tiem pašiem vīriem. Jāatzīst, ka brīžiem bija tāds ātrums, ka bija jākoncentrējas tikai uz to, lai nepazaudētu savus vilcējus. Tāpēc brīžiem orientēšanās bija niecīga vai nebija vispār. Kad bija palikuši kādi 2 km, tad sajutu, ka distance ir drusku pa garu un ieslēdzu lēnāku režīmu. Diemžēl savu vagonu nācās palaist prom, kurš beigās bija aizmucis par 2min. Finišā ieskrēju ar lielu gandarījumu par savu sniegumu — 86.vieta etapā, bet vēlāk analizējot distanci, nācās secināt, ka kļūdās atstātas ap 10 minūtēm un distances vidū biju pat augstajā 56.vietā. Tātad beigu ātrums un kļūdas lika atkrist par 30 pozīcijām. Lai arī šogad biju nopietni gatavojies tieši garajai naktij, nākas secināt, ka priekš šī etapa ir jāgatavojas vēl nopietnāk, bet tik un tā par savu sniegumu esmu ļoti apmierināts.
5. etaps — Mārtiņš Linde
Distanci veicu viduvēji. Bija kļūdas — kopā uz kādām 3-4 minūtēm, kas ir mazliet par daudz 50 minūšu distancei. Ātrums arī nebija pietiekami liels — distances vidus daļā pat secināju, ka skrienu komforta zonā, nevis kā ierasts uz “miršanas” robežas, tad uzreiz izvirzījos mazas grupiņas priekšgalā, lai kāpinātu tempu. Distances beigas bija pietiekami vienkāršas, lai kārtīgi sevi izliktu un varētu finišēt ar gandarījuma sajūtu.
9. etaps — Mārs Ruģelis
Veicu devīto etapu. Pārsvarā vienatnē, jo lielie bari jau bija paretinājušies, nebija kas uztur tempu un punktus izceļ. Tā kā mans etaps bija no rīta, biju siltāk saģērbies, bet distanci sākot arī saulīe starp mākoņiem parādījās un tad jau bija pa karstu un fiziski grūti. Tā kā šogat ar karti skrēju tikai trešo reizi, tad arī bija tādas muļķīgas virzienu kļūdas punktu rajonos, saskatot paralēlas situācijas. Bet galvenokārt fiziski nejutos labi un tur arī zaudēju to laiku un koncentrēšanos. Bet tā Zviedrijas meži ļoti patīk, žēl ka distance negāja pa kartes sarežģīto galu, tad vairāk būtu “paorientējies”.
10. etaps — Kalvis Brūns
Neilgi pirms Tiomilas biju ticis pie nelielas traumas, kā rezultātā veselu nedēļu pavadīju vispār bez treniņiem, taču paspēju 2-3 dienas pirms izlidošanas tomēr noskriet divus apmēram 13 km garus un lēnus treniņus ar domu, lai kaut nedaudz pieradinātu organismu pie tā, ka Zviedrijā būs jāskrien 16.5 km. Tiomilas sacensību centrā ierados laicīgi jau piektdien. Biju nolēmis ka noteikti jāizskrien Tiomilas treniņdistance, ko arī izdarīju sestdien no rīta. Jāsaka, ka kas ļoti palīdzēja pierast pie orientēšanās un skriešanas pa šādu apvidu. Biju noskaņojies veikt distanci salīdzinoši lēnā tempā, lai izvairītos no kļūdām un spētu izturēt visus 16.5 km. Taču jau naktī no sestdienas uz svētdienas jau sāka iezagties šaubas par to, vai vispār tikšu startēt pirms 9:55, kas ir laiks, kad tiek slēgta stafešu maiņa un visi līdz tam brīdim nestartējušie startē masu startā plkst. 10:15. Beigās tā arī sanāca, ka nācās startēt masu startā, kas nozīmēja, ka 16.5 km vietā man bija jāveic par 4 km īsāka distance. Turklāt fakts, ka jāstartē masu startā automātiski nozīmēja to, ka par savu apņemšanos nemaukt, bet skriet lēnām un prātīgi, varēju aizmirst — masu startā ir jāskrien ātri.
Turpinājumu ar karti lasiet Kalvja blogā.