Sniegs, aukstums, krampji un metālcieti kāju muskuļi, stāvas Gaujas senlejas krasta sienas, dubļi, kas ar katru apli velk dziļāk, salkanas enerģijas želejas un limonādes garšas uzdzeramais. Arī saulains rīts, kas atmirdz pirmajā šī gada sniegā, mundri tiesneši trases malā, veikli šļūcieni lejup pa līkloču takām, runīgi un dikti smaidīgi skriešanas biedri un milzīgs gandarījums vai varbūt vēl nē par paveikto. Kāds bija tavs Siguldas maratons?

Domājams, tieši pēc gada es iesākšu teikumu ar kādu jubilejas saucienu un apsveikumu organizatoriem, kas spējuši nikno kalnu un apvidus skriešanas pasākumu padarīt tik populāru. Jau kopš 2004.gada skrējiens kļūst arvien lielāks un apmeklētāju skaits kuplāks, un šī gada 27. oktobrī pieteikto dalībnieku skaits sniedzās tuvu pie 500 simtiem. Kas tevi vilina būt viņu starpā?

Brīdinu, ka raksts būs garšs, tāpēc potenciālajiem ātrlasītājiem ieteiktu paņemt pusdienu pauzi birojā vai uztaisīt tasi karstas tējas un apsēsties nesteidzoties, lai lēnām izbaudītu katru detaļu no skrējēju piedzīvotā. Un tiem, kam sevišķi grūti šoreiz uzvilkt sporta apavus un doties skrējienā ziemīgaja dienā, šis būs īpaši labs dzinulis nepalikt mājās. Kas gan iedvesmo vēl vairāk kā sasniegumi?

Kalvis Brūns

53.7 km, 6. vieta V21 grupā (66 dalībnieki)

Jau trešo gadu pēc kārtas skrēju garāko distanci, kas šogad bija “saīsināta” no 55km līdz 53,7km. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šī gada trase bija fiziski vissmagākā un grūtākā. Uzsnigušais sniegs sacensības padarīja vēl interesantākas aizraujošākas un arī nedaudz bīstamākas, tāpēc lejup pa stavajām nogāzēm un slidenajiem pakāpieniem kāpu īpaši uzmanīgi.

Pirms sacensībām bija nospraudis sev trīs mērķus:
1. Noskriet visu distanci ātrāk par 6 h.
2. Pirmo starta kalnu pieveikt ātri, tā lai pie pirmās šaurās lejuptaciņas nebūtu “jāstāv sastrēgumos”.
3. Skriet distanci savā tempā, nevis censties turēties līdzi citiem.
Visus mērķus izdevās izpildīt 🙂

Starta kalnu pieveicu pietiekami ātri, Līdz ar to izvairījos no sastrēgumiem pirmajā lejupskrējienā. Jau pašā sākumā sanāca tā, ka puslīdz kopā skrējām visi 53 km distances skrējēji no Ozona: Mārtiņš, Valters, Anatolijs un es. Taču viņu skriešanas ātrums bija krieti lielāks par manu “komfortablo” tempu, un tāpēc jau pēc noskrietiem 5–6 km mani spēcīgie kluba biedri no manis manāmi attālinājās, un es vairs viņus neredzēju. Un tā tas arī palika līdz pat finišam.

Lai arī skatoties uz rezultātiem izskatās, ka esam cīnījušies par 4. līdz 6. vietu, no mana skatu punkta šādas cīņas nebija. Mana cīņa bija par 6.vietu. Pēdējā, īsajā 14km aplī iegāju kā septītais. Uzreiz aiz manis sekoja vēl viens skrējējs. Pie Siguldas kamaniņu trases, tiesneši informēja, ka 6. vieta ir 5 min priekšā. Uzreiz pēc tam mans sekotājs mani apsteidza un es “nokritu” uz 8.vietu. Taču Kaķīškalna slēpošanas trasē uzkāpu krietni ātrāk par viņu un atguvu savu 7.vietu. Uzreiz pēc tam man beidzot “atvērās” – bija ļoti viegli skriet un spēju lielā ātrumā no viņa arī attālināties. Šādi skrienot, labā tempā izdevās panākt 6.vietā esošo skrējēju, kuram pagāju garām tik ātri, ka viņš pat nemēģināja man turēties astē. 🙂 Lieliski!
Apmēram 3km pirms finiša, trases tiesneši mani informāja, ka 5.vieta (Anatolijs) ir jau ļoti tālu priekšā, un ka viņu man vairs neizdosies noķert 🙂 Tāpēc pēdējos kilometrus noskrēju nedaudz mierīgāk, lai pietiktu spēka pēdējam finiša kalnam. Finišā priecājos par savu rezultātu (laiks 5:37:12), 6.vietu, par to, ka vairs nav jāskrien 😀 un, protams, arī par pārējo Ozoniešu labajiem rezultātiem. Priecājos arī par Mārtiņa Puriņa pārliecinošo uzvaru šajā distancē. Tas ir spēcīgi 🙂

Kopumā sacensības bija labi noorganizētas. Nedaudz gan nepatika tas, ka šogad salīdzinoši daudz sanāca skriet pa asfaltu un šajos posmos ar IceBug apaviem man skrējās diezgan lēni. Vēl atsevišķās vietās prasījās pēc papildus trases marķējuma, jo sanāca dažas sekundes zaudēt uz to, ka pirmajā aplī skrienot vienatnē, nedaudz nomaldījos no marķējuma un gandrīz aizskrēju nepareizi. Par laimi kāds no maniem sekotājiem man parādīja, kur tālāk turpinās trase.
Bet patika viss pārējais: sniegotā ainava, slidenās takas augšup un lejup, pamatīgie dubļi otrajā un trešajā aplī, stāvais finiša kāpums, sacensību gars, laipnie tiesneši, līdzjutēji, uzmundrinošie saucieni kāpjot pa dubļaino finiša kalnu un, protams, milzīgais gandarījums pēc finiša. Paldies visiem līdzjutējiem. 🙂
Ā un vēl patika, ka 2.apļa sākumā pēc noskrietiem 20 km kāda maza meitenīte, ieraugot mani, klusām pie sevis teica: “Lēnais divplāksnis!” 😀

Mārtiņš Puriņš

53.7 km, 1. vieta absolūtajā vērtējumā un V21 grupā (66 dalībnieki)

Lai gan vēlme uzvarēt man bija jau sen, vēl līdz pēdējā apļa aptuveni vidum tā īsti nedomāju, ka tas ir izdarāms. Distancē pļāpāju ar visiem, kuri pļāpāja ar mani (pļāpas gan parasti bija viens vai divi teikumi), gan ar pazīstamiem, gan svešiem cilvēkiem. Uzklausīju citu bēdas, atļāvos nedaudz arī pasūdzēties pats. Interesanti, ka jau martā es izteicu vēlmi šo pasākumu aizvadīt ar sniega segu. 🙂
Paldies visiem dīvaiņiem, kuri atbrauca atbalstīt visus normālos.

Dāvis Dišlers

14.1 km, 2. vieta V18 grupā (10 dalībnieki)

Skriet Siguldā izdomāju, jo biju daudz dzirdējis par šo grūto distanci, bet vēl nekad nebiju noskrējis. Uzreiz gan jāsaka, biju gaidījis vairāk kalnu, grūtāku distanci, varbūt iemesls bija īsā distance 14km. No starta neko daudz negaidīju, jo kārtīgi trenējies kādu laiku nebiju, ko arī jutu distancē. Srienot sajūtas bija ļoti sliktas, bet spēju pacīnīties un izcīnīt zolīdu vietu. Organizatoriskais līmenis varēju būt augstāks, bet kopumā patīkams pasākums.

Līga Zariņa

14.1 km, 7. vieta S40 grupā (13 dalībnieki)

Vispirms par maču kopumā — šis nu beidzot  bija skrējiens ar īpaši starojošu gaisotni. Ja nu vienīgi 1. Tautasdziesmas maratons (1988. gada 31. oktobrī)  varētu šo pārspēt. Toreiz bija ne tikai kārtīgi dziļš pirmais sniegs, bet arī Lielvārdes jostas, karogi un sajūta, ka ar to dienu sākas kāds īpašs laikmets sportā. Sestdien likās, ka Siguldas skrējiens varētu kļūt par tādu kā jauno laiku Tautasdziesmas maratonu.

Bet nu par šo skrējienu. Skrēju īso gabalu, tāpat kā pagājušajā gadā. Lai gan šoruden atkal biju trenējusies visai simboliski,  izdevās veikt distanci ar labāku vidējo ātrumu. Netrenētību kompensēju ar metodisku dziļu elpošanu.

Liekas, ka šogad kāpumi un kritumi distancē bija saplānoti humānāk, pēc kārtējā niknāka posma varēja paspēt atgūties.
Izmantoju  orientieristu neapšaubāmās priekšrocības — ieradumu  bez liekas raustīšanās  tikt lejā pa nogāzi un Kurzemes pavasaros atstrādātos apavus.

Vienīgi nedaudz pievīla Isostar želeja „Actifood”, ko biju iecerējusi pagaršot distances vidū.  Laikam sastāvs izrādījās parāk sarežģīts priekš manām iekšām,  organisma resursi novirzījās  želejas apstrādei, un sāka tirpt rokas. Lai atkoptos, pārgāju uz dabisko barību — 3 piegājienos lēnām piebeidzu 1 žāvētu vīģi. Palīdzēja! Patiesībā jau trenētam organismam nemaz nevajadzētu ēst īsajā distancē, tas tikai izsit no līdzsvara.

Nākamgad noteikti gribētu piedalīties. Ja vien izdotos patrenēties  pa nogāzēm, mēģinātu 30km distanci. Žēl, protams, ka tāda ekstra kā svaigs sniegs negadās katru gadu pareizajā datumā 🙂

Anatolijs Tarasovs

53.7 km, 5. vieta V21 grupā (66 dalībnieki)

Šis visādā ziņā bija skrējiens pretī nezināmajam, jo nekad vēl līdz šim nebiju skrējis tik garu distanci. Pat gludo maratonu nekad neesmu skrējis, tik vienreiz treniņā kopā ar Marģeru pieveicu 40 km. Un Siguldas kalnu maratonu līdz šim biju skrējis tikai vienu reizi, pirms dažiem gadiem, pieveicot 33 km. Bet arī tie 33 km man nebūt nenāca viegli, iespējams, ka pat smagāk nekā šodienas 53, kaut arī trase bija vieglāka, un laikapstākļi saudzīgāki.

Kopš tās reizes katru gadu esmu gribējis pieveikt visgarāko distanci, taču dažādu iemeslu dēļ nācās sagaidīt 2012. gadu, lai beidzot debitētu savā pirmajā ultramaratonā.

Lai arī sākumā biezā un negaidītā sniega sega mazliet biedēja, rezultātā tā pat nāca par labu. Nekāda konkrētā plāna man nebija. Skaidras bija tikai dažas lietas — kalnos kāpt un sākumā nepārķert ar ātrumu. Mērķis? Finišēt. Tā kā laika prognozes visu nedēļu svārstījās, tad centos sagatavot vairākus maiņas drēbju komplektus, ko atstāt starpfiniša zonā. Galu galā nekas no tā nebija vajadzīgs. Skrēju bez mugursomas un plaušas, vien ar vienu enerģijas želeju un batoniņu, paļaujoties uz organizatoru sagatavotajiem barošanas punktiem.

Sāku mierīgi, taču ne pārāk lēni, lai pēc tam nebūtu jādrūzmējas uz šaurajām takām. Mārtiņu Puriņu redzēju tikai pirmajos pāris kilometros. Kādu laiku skrēju redzamības attālumā ar Valteru un Kalvi, tad pirms Velnalas mēs ar Valteru atrāvāmies, bet vēl pēc dažiem kilometriem Valters aizskrēja no manis. Jutos samērā labi un 10 km atzīmi šķērsoju 3. vietā, 2:20 aiz Mārtiņa un kādu pusminūti aiz Valtera. Tad 1. apļa 3. cilpā sajutu pirmās noguruma pazīmes un palaidu garām vēl divus skrējējus, kuri beigās ieņēma 2. un 3. vietu. Pēc 15 km sāka iezagties arī sliktās domas par izstāšanas, nespēju utt., kuras visu laiku centos apslāpēt. Pirmā apļa beigās pietuvojos Valteram, taču starpfinišā uzreiz zaudēju kontaktu, jo apstājos, lai padzertos un paēstu. Valters skrēja ar somu, tāpēc barošanas punktos nestājās un tajos vienmēr izmuka no manis. Man, savukārt, tie bija ļoti svarīgi. Ja pirmajā aplī ar līdzpaņemto želeju un trases barošanu pietika, tad otrajā jau biežāk prasījās dzert, tāpēc klāt pie želejas sāku ēst arī sniegu.

Otrajā aplī visu laiku ķēru Valteru. Apzināti vai neapzināti, bet ķēru. Mērķa noķert un apdzīt man nebija. Gribēju tikai vienu – uzvarēt sevi un tikt līdz finišam. Galu galā es viņu tomēr noķēru. Bija patīkami mazliet papļāpāt un pārmaiņas pēc paskriet ar kādu kopā. Otro apli noslēdzu uzreiz aiz viņa, bet, kamēr es devos baroties, tikmēr Valters nometa somu un aizlidoja. Jātzīmē, ka otrā apļa beigu kalnā mēs pagājām garām vienam citam skrējējam un pakāpāmies pa vienu vietu, attiecīgi uz 4. un 5. Trešā bija neaizsniedzama.

Starpfinišā kāds prasīja, vai došos tālāk. Divu domu tur nebija. Jau labu laiku pirma maratona biju izlēmis, ka, ja pieveikšu pirmos divus apļus, tad noteikti darīšu visu, lai finišētu.

Kaut arī beidzamajā aplī bija papildus motivācija, tomēr vieglāk no tā nepalika. Priecēja tuvojošais finišs un fakts, ka vairs nebūs jāskrien smagais aplis ap Siguldas pili. Bet citādāk, bija smagi, brīžiem tik ļoti, ka gribējās raudāt, brīžiem šķita, ka esmu iespiedis galvu durvīs, vai, ka kāds tikko iespēra pa vēderu. Vietām tik ļoti sarāva kāju muskuļus, ka nācās apstāties un tos izmasēt. Pēdējos 5 kilometros gan jutos vienkārši nenormāli noguris. Beigās atkal ieraudzīju Valteru, taču vienalga apstājos pēdējā barošanas punktā, lai apēstu pāris melones gabaliņus un paķertu sauju vīnogu. Es biju mazāk kā divus kilometru attālumā līdz mērķim, nekas cits mani neinteresēja. Pēdējos finiša kalna metros saņēmos un atsāku skriet, lai ar knapu smaidu sejā varētu šķērsot finiša līniju. Es biju pieveicis sevi un 53 dubaļainus kilometrus! “One step at a time!”

Lepojos ar saviem draugiem un kluba biedriem, kas visi uzrādīja lielisku sniegumu. It īpaši Mārtiņš Puriņš, kurš triumfēja un sagrāva visus konkurentus, ieskatot mūs. Un sirsnīgs paldies trases tiesniešiem, it īpaši jaukajai Ķeizarkrasta meitenei, kas vienmēr pasmaidīja, apjautājās par pašsajūtu un uzmundrināja. Tikpat sirsnīgs paldies arī kluba biedriem, kas ieradās mūs atbalstīt, it īpaši Marģeram ar Marinu, kas apbraukāja visu Siguldu, lai sagaidītu, nofotogrefētu un uzmundrinātumūs vairākās trases daļās.

Līga Ārniece

33.9 km, 3. vieta S21 grupā (18 dalīnbieki)

Izvēle skriet Siguldas kalnu maratonu man nav nekas jauns. Šis man bija jau 5. skrējiens un noteikti ne pēdējais. 33 km distanci skrēju otro reizi, bet atšķirība no pirmās bija krietni vien liela tieši sportisko mērķu ziņā. Pirms diviem gadiem tas man vairāk bija pārgājiens ar lēniem starpskrējieniem veselības apsvērumu dēļ, bet šoreiz — plānveidīga un apņēmīga cīņa par goda pjedestālu. Jau gada sākumā noliku šo skrējienu par savu sezonas startu. 33 km distanci izvēlējos, jo tā man der vislabāk, pārbaudot savas fiziskās spējas, to robežu un psiholoģisko izturību. Skrienot īsāku gabalu, nebūtu šī izturības jautājuma, savukārt garākam – neesmu vēl tik spēcīga.
Visu skrējiena laiku jutos labi. Biju priecīga par iespēju skriet, laikapstākļi šķita pateicīgi, lai nebūtu ne auksti, ne slapji, ne pārlieku karsti. Garastāvoklis nedaudz pacilāts, fiziskā pašsajūta saglabājās lieliska no start līdz pat finišam, neskaitot piedzītos augšstilbus, kas šādam pasākuma ir pieskaitāms kā norma. Enerģētiski barojos ar Maxima želejām (kopā 6 porcijas), pa virsu uzdzerot ūdeni, ja tāds bija pa ceļam vajadzīgajā laikā vai uzgraužot sniegu. Neko citu neēdu un nedzēru un nestāvēju ēšanas un dzeršanas punktos. Visu distanci noskrēju savā ritmā, kontrolējot ātrumu ar Garmin palīdzību un saglabājot optimālu ātrumu, lai būtu nedaudz virs komforta zonas, bet muskuļus nevilktu krampī.
Kopumā? Cīnījos un izcīnīju. Noskrēju maču labi un esmu pat ļoti apmierināta ar savu rezultātu. No pirmās vietas atpaliku tikai par 10 minūtēm, bet no otrās — 2 min. Nākamgad mērķēšu uz absolūtu uzvaru. 🙂

Valters Āboliņš

53.7 km, 4. vieta V21 grupā (66 dalībnieki)

Siguldas kalnu maratonā skrēju 53km distanci. Jāsaka, ka par dalību šajās sacensībās ilgi šaubījos, jo tikai nesen esmu atkopies no ceļa traumas un baidījos par atkārtotu ceļa traumēšanu. Par dalību izlēmu tikai šajā nedēļā. Tā kā bija risks atkal sabojāt veselību, mērķi man bija augsti, jo piedalīšanās pēc nav vērts tā riskēt.  Uzskatu, ka augsto 4.vietu man izdevās iegūt labās sagatavošanās dēļ, bet tā neaprobežojas tikai ar treniņiem. Tā kā pēc traumas trenējies nebiju daudz, tad centos to visu kompensēt ar pareizu sporta uzturu, miegu, plānošanu(biju izplānojis pa minūtēm, kad ko dzeru/ēdu, ko ņemu līdzi utt.), taktiku un psiholoģiju. Taktika gan man nedaudz pamainījās distance laikā, jo ātri vien sapratu, ka tikšanā kalnos esmu galvas tiesu vājāks par pārējiem. To redzot, uzreiz sapratu, ka vienīgā iespēja labi noskriet ir to kompensēt ar kaut ko citu, un tā arī es darīju — spiedu no sevis ārā visu uz līdzenumiem un skrējienos lejā no kalna. Šī taktika ātri vien atmaksājās, kad izvirzījos 2.pozīcijā. 2.aplī gan nedaudz atplīsu un noslīdēju pat uz 6.vietu, tomēr viss turpināja ritēt pēc plāna un trešajā aplī atguvu savu spēju ātri skriet līdzenumos. Ātri vien atrāvos no konkurentiem un nostabilizējos 4.pozīcijā, ko izdevās arī noturēt līdz pat finišam. Liels prieks par visiem ozoniešiem, bet it īpaši par 53 km veicējiem. Pirmajā sešiniekā 4 ozonieši — tas ir ļoti spēcīgi.

Lota Plezere

14.1 km, 18. vieta S21 grupā (54 dalībnieki)

Es skrēju 14 km un pirmo reizi piedalījos SKM. Man, protams, ļoti patika, jo distance bija samērā īsa un kalni nepaspēja līdz galam nogurdināt, mazajam gabaliņam nebija pārāk daudz dubļu un bija piesalis. Un skats…! Apsnidzis zelta rudens 🙂
Atmosfēra pa pirmo, zupa bija ļoti garšīga un visvislielākais prieks par ozoniešiem 🙂

Skriešu arī nākamgad!

Māris Jansons

33.9 km, 8. vieta V21 grupā (52 dalībnieki)

Man gāja labi. Nebiju skrējienam papildus gatavojies, kā arī trenēties šogad mazāk sanāca. Kā rezultātā uzstādīju sev mērķi 3.5 stundas (skrēju 33km), šis mērķis krietni atpaliktu no iepriekšējā gada rezultāta, tomēr šogad, ņemot vērā laikapstākļus un savu fizisko sagatavotību, domāju, ka būtu labi, ja iekļautos. Tā arī iekļāvos, finišējot ar laiku apm. 3:27:00. Prieks par padarīto!
Pašas sacensības kā jau katru gadu man ļoti patīk un iesaku viesiem!

Ozons OK visu dalībnieku rezultāti

Vieta	Vārds, Uzvārds	Garums	Grupa	Laiks
1.	Mārtiņš Puriņš	53.7	V21	5:03:14
2.	Dāvis Dišlers	14.1	V18	1:07:44
3.	Līga Ārniece	33.9	S21	4:04:32
4.	Valters Āboliņš	53.7	V21	5:31:56
5.	Anatolijs Tarasovs	53.7	V21	5:32:22
6.	Kalvis Brūns	53.7	V21	5:37:12
7.	Līga Zariņa	14.1	S40	1:48:14
8.	Māris Jansons	33.9	V21	3:27:28
10.	Jānis Skujenieks	14.1	V21	1:17:18
12.	Aiva Jakovela	33.9	S21	4:40:03
18.	Lota Plezere	14.1	S21	1:46:28
DNF*	Mārtiņš Skujenieks	33.9	V21	—

* Skrēja treniņu

Fotogrāfiju autori:
Laila Plakane
Inga Pelsa
Jānis Miķelsons
Marģers Kietis