Tā kā ne jaunieša gados ne pieaugušā vecumā neesmu piedalījies lielās orientēšanās sacensībās, kuru nosaukumā būtu vārdi “Pasaules” vai “Eiropas”, tad šī gada Rīgā notiekošais Pasaules Veterānu čempionāts man savā ziņā ir īpašs. Lai arī no sportiskā viedokļa nav nekādas atlases, un piedalīties var visi, tomēr apziņa, lai arī formāla, ka tas ir Pasaules čempionāts, liek domāt, ka šīs ir manas 26 gadus ilgās orientēšanās karjeras svarīgākās sacensības.

Sprints pēdējos gados ir kļuvis par manu mīļāko un arī veiksmīgāko (2 bronzas medaļas Latvijas čempionātos) orientēšanās disciplīnu, lai arī pēc saviem fiziskajiem parametriem ne tuvu neesmu sprinteris. Sprints savā ziņā ir arī praktiska disciplīna – ja meža distancē sevi ir jāmoka 40 minūtes vai vairāk, tad sprintā tās būs 15-20 minūtes un pēc tam nekas nekur nesāp kā pēc gara skrējiena!

Sprinta kvalifikācija – Dzegužkalns (mērķis tik A finālā)

Pirms starta biju sevi noskaņojis maksimāli koncentrēties katram etapam, labāk distanci veikt piesardzīgāk nekā trakot un sataisīt nevajadzīgas kļūdas.

Pirmais, ko padomāju starta brīdī paņemot karti, bija nevis atrast K punktu un pirmo etapu, bet – kas tas par kartes materiālu!? Kartes ir drukātas uz tāda plāna plastikāta tipa materiāla, kas čaukst, nevis ierastā papīra. Tā kā baigi daudz laika jautājuma risināšanai nebija, pievērsos vairāk distancei. Centos jau muļķības daudz nedarīt, bet šis tas salasījās no nepamanītiem variantiem, bet kronis visam bija apskriet māju pa nepareizi pusi un stāvot domāt – cik skaists skats! Žēl ka nekas nesakrīt ar vietu kartē kur man jābūt…

Pirmie distances kontrolpunkti prasīja nekavējoties ieslēgties kartes lasīšanā par visiem 100, īsi etapi ar virziena maiņām.
Varētu teikt, ka 6.-9.KP bija tādi kā tranzīta etapi, bez variantiem, tikai jāskrien.
10.KP – uz šo punktu pēc pārskrējieniem koncentrēšanās bija pazudusi, jo pat nepamanīju ceļu variantu pa kreisi. Skrēju pa labi ar garāku distanci un sabremzēšanos ar virziena maiņu pie paša KP. Savas 5 sekundes lēnāks biju noteikti.
Etapā uz 14.KP pieļāvu savu lielāko skrējiena kļūdu. Etaps pavisam elementārs, taču kļuvu nevīžīgs un paļāvos – jāizskrien uz ielas, jāpagriežas pa kreisi, taču nenofiksēju ēkas stūri, pirms kura jānogriežas, un iegriezos meklēt savu punktu aiz ēkas, aiz kuras tā, protams, nebija. Precīzāk sakot, punkts bija, tikai ne manējais. Apmulsums par to, kāpēc nekas nesakrīt ar to, kur man ir jābūt, prasīja zināmu laiku, līdz, paskrienot atpakaļ pie mājas stūra, sapratu, ka esmu nepareizā ēkas pusē. Kļūda un minstināšanās prasīja vienu minūti.
Etaps uz 18.KP bija viens no retajiem ar izvēles iespējām. Izvēlējos skriet ZA virzienā šķietami mazāk metru, taču ar virziena maiņām pie 17. KP un etapa vidū. Uz acī tā arī nespēju izvērtēt vai otrs variants ir vai nav ātrāks.
Tālāk jau distances noslēgums pa Dzegužkalnu ar paceltiem augstuma metriem.

Rezultāts – 32.vieta, 5:14 aiz uzvarētāja Oystein Kvaal Osterbo un 1:01 aiz 27.vietas – pēdējās vietas, kas dotu starta vietu A finālā.

Secinājums – Kopumā distance nebija sarežģīta. Pieļautā vienas minūtes kļūda bija milzīga un tā izšķīra tikšanu A finālā, biju pārāk piesardzīgs, trūka agresivitātes.
 
B fināls Vecrīgā (mērķis ieskriet top 10)

Joprojām noskaņoju sevi uz maksimālu koncentrēšanos katrā etapā, taču šoreiz būt agresīvākam. Te gan palīdzēja arī kluba biedrs Artūrs Graube, kam starta minūte bija tieši pēc manis, un noslēdzām derības par rezultātu.

Distanci kopumā veicu samērā labi, bija gan pāris etapi kur neizvēlējos labākos variantus, bet summā tas neprasīja vairāk par 20 sekundēm.
Interesantāku distances veikšanu padarīja Vecrīgu baudošie tūristi, paralēli skriešanai varēja arī vingrināt balsi, dažādās valodās dodot laicīgus signālus par to, kādu manevru grasos veikt. Bet tā kā cietušo nebija, slaloma disciplīnu var uzskatīt par izpildītu veiksmīgi.

Pagājušā gada Pasaules čempionāta Vecrīgas karte tika pētīta samērā daudz, tamdēļ paņemot karti neradās nekādas problēmas ar pirmo KP uz kuru pat nedaudz pārsteidzoši uzstādīju labāko laiku!

Etaps uz 3.KP – izvēle nedaudz manevrējot pa ielām un Līvu laukumu vai arī taisni pa Kaļķu ielu. Izvēlējos otro ar domu paplānot distanci uz priekšu, taču uz ielas bija ļoti daudz tūristu, kā rezultātā vairāk dabūju sekot līdzi nevis kartei, bet gan lai kādu nenotriektu.

5.KP – izvēlējos apskriet Doma baznīcu pa ziemeļu pusi, taču skrienot sāku domāt, ka šis variants ir slikts. Sprinta specifika – izvēlējies variantu, tad arī izpildi to līdz galam! Pārdomāt un kaut ko mainīt prasīs vēl vairāk laika. Pieņemu ka šis variants bija savas 3 sekundes lēnāks.

Uz 10.KP sanāca skrējiena lielākā kļūda – plānojot etapu nesaskatīju, ka no ziemeļiem vārtrūme ir ciet. Sanāca gan ne pārāk labs etapa plānojums, gan neliela saminstināšanās vienu ielu pirms tam. Zaudējums laikā ~15 sekundes.

Pārējā distances daļa bija tik jāskrien un piesardzīgi jāpaņem pareizais KP pie operas.

Rezultāts – 5.vieta B finālā +1:20 aiz uzvarētāja Ulda Klepera.

Sprints ir dinamiska, aizraujoša orientēšanās distance ar savu specifiku, manuprāt, tā ļoti palīdz koncentrēšanās spējām un ātrai lēmumu pieņemšanai jebkurā orientēšanās distancē. Tamdēļ es aicinu visus, kas vēl nav piedalījušies sprintā, pamēģiniet! Ļoti iespējams, ka iepatiksies. Un jauktās sprinta stafetes ir vēl jautrākas!

Milzīgs paldies arī atbalstītājiem distancē, sprintā uzmundrinājums var izšķirt daudz vairāk!