Piektajā decembrī Latvijas Orientēšanās federācijas ballē svinīgā noskaņā tika paziņots 2015.gada LOF Gada cilvēks. Mums par lielu prieku, šoreiz godināta tika Līga Ārniece, starp kuras lielākajiem sportiskajiem panākumiem pagājušajā sezonā bija augstā 7.vieta PČ stafetē, uzvara Kāpas trīsdienās, čempiones tituls LČ jauktajā stafetē un citi.
Pašai Līgai par Gada cilvēka apbalvojuma saņemšanu un tā pamatojumu sakāms, lūk, kas:
” Dzīve ar kardiostimulatoru nav mana izvēle. Tas nav papildspēks, kas ļauj man skriet ātrāk un vairāk. Tā nav piedeva manai eksistencei, lai mans ķermenis izturētu lielāku slodzi. Kardiostimulators ir nosacījums, lai es vispār spētu dzīvot pilnvērtīgi. Bez tā mana sirds sitas ar 40-50 sitieniem minūtē!
Kad 2008.gada pavasarī es piedzīvoju pirmās WPW sindroma tahikardijas lēkmes, ārsti man aizliedza skriet. Tas vairs nebija droši. Visi mani lielie plāni skriet EČ Ventspilī un PČ Čehijā tika nolikti malā. Pēc pirmās operācijas man nosacīti palika labāk – tahikardijas lēkmju vairs nebija, bet tā vietā sākās bradikardija, kas ir nedabīgi lēna sirdsdarbība. Pēc vienas vasaras uz zālēm tika pieņemts lēmums man implantēt kardiostimulatoru. Es, protams, to ļoti pārdzīvoju – man tad bija 24 gadi, bet kardiostimulatorus parasti implantē cilvēkiem mūža otrajā pusē! Tomēr tas bija vienīgais risinājums.
Arī šis neatrisināja visas manas veselības problēmas. Pagāja 3 gadi, kamēr ārsti tika skaidrībā, kā piedabūt manu sirdi un kardiostimulatoru pilnībā sadarboties. Pa šo laiku es neatmetu cerības vēl kādreiz skriet izlasē, aizbraukt uz PČ, sajust straujus sirdspukstus, nejust galvas reiboņus kāpjot pa trepēm un nemocīties no galvassāpēm pēc garākām slodzēm. Labākos brīžos es skrēju, sliktākos – pastaigājos ātrā solī. Biežāk braucu ar riteni un regulāri peldēju – horizontālā pozīcija manai sirdij patika vislabāk. Bet pārsvarā es nesportoju, jo man nebija spēka.
2011.gada decembrī jaunam kardiologam Jānim Pudulim izdevās mani nolikt uz kājām, atrisinot kardiostimulatora programmēšanas mīklu. Kopš tās dienas es atkal skrienu kā agrāk. Es jūtos labi. Es jūtos stipra. Bet es neesmu pārcilvēks! Man ir jāguļ vairāk un man vajadzīga ilgāka atpūta pēc garākiem treniņiem.Es esmu iemācījusies pareizi elpot, un es zinu, ka nedrīkstu likt lielu slodzi uz kreisās rokas un krūšu muskuļa, lai netraucētu stimulatora darbību, bet gadās brīži, kad man aizsit elpu un man jādod brīdis “sirdij atelsties”. Vismaz reizi gadā es tiekos ar dr. Puduli un stāstu viņam, kā jūtos, un viņš nolasa manu stimulatoru, apskatot aparātiņā ierakstīto informāciju un nosakot, cik ilgs laiks palicis līdz nākamai operācijai, kad tiks mainīta baterija.
Es esmu ļoti pateicīga ārstam Jānim Ansabergam, kas uzņēmās risināt manas veselības problēmas ķirurģiski un saku lielu paldies viņa ģimenei, kas mani atbalstīja emocionāli visgrūtākajos brīžos. Milzīgs paldies kardiologam Jānim Pudulim, kas spēja to, kas man un citiem jau sāka šķist nerealizējams. Paldies visiem tuvajiem, kas vienmēr sapratuši, cik man svarīgi ir skriet.
Es priecājos, ka dzīvoju 21.gadsimtā un valstī, kur medicīniskās tehnoloģijas dod otro iespēju. Krīzes situācijā katram ir divas izvēles. Pirmā – apvainoties uz visu pasauli un atrast iemeslus, kāpēc kaut ko nevar. Otrā – pieņemt esošo situāciju un censties vēl vairāk. Es esmu redzējusi cilvēkus izvēlamies abas puses, bet tā otra man šķiet tuvāka, tāpēc es turos cieši pie savas otrās iespējas.
Es neesmu Latvijas labākā orientieriste. Neesmu arī otrā labākā, tā ka par šo man balvu nevar dot. Bet es noteikti esmu viena no neatlaidīgākajām un parādu to, ka ar iespējām un smagu darbu var sasniegt daudz. “