Nav jau noslēpums, ka daļa no mums ziemā paliek mazāk aktīvi un mežā sastopami retāk. Dažreiz slinkumu aizlāpām ar atrunām par aukstumu, sniegu vai – tieši pretēji – ar sniega neesamību. Rosinot turpināt sportošanu ziemā, aizsākam rakstu sēriju “Ko Tu dari ziemā?”

Saruna starp diviem mūsu sportistiem notiek nejauši. Lai noskaidrotu, kāpēc jāslēpo, esmu sarunājusi Biķerniekos tikties ar Ivaru Žagaru, bet trasē satieku arī Ģirtu Liniņu. Gan Ivars, gan Ģirts ir daudzkārtēji Latvijas čempioni orientēšanās sportā, ilggadēji izlases un Pasaules čempionātu dalībnieki. Ivars ir arī Pasaules junioru čempions 1991.gadā, kā arī daudzkārtējs Latvijas ziemas orientēšanās čempions.

Sarunu pilnībā skatīt šeit:

Astoņdesmitajos katra ziema bija ziema, un tad trenēties, skrienot pa metru dziļu sniegu, ir ļoti grūti. Ziemas treniņnometnes bija visiem orientieristiem. Tolaik lielākā daļa gan slēpoja, gan skrēja, nebija specializācijas. Ziemā, kad sniegs, slēpoja, bet vasarā skrēja. Labākie uzvarēja gan vasaras orientēšanās mačos, gan ziemas sacensībās.

Ivars: “No tā laika man arī palicis, ja ziema un ir sniegs, tad jāslēpo. Skriešanu metu pie malas vispār ar retiem izņēmumiem. Ja nav sniega, tad domāju. Man sports vairāk priekam un man nav interesanti darīt vienu un to pašu. Vasarā paskrienu orientēšanos un vēl kaut ko citu, ziemā noslēpoju kādu slēpojumu un, ja ir kāds ziemas orientēšanās mačs, noteikti piedalos.”

Ģirts: “Slēpošana ir laba treniņu metodikas dažādošanai. Liekot vienveidīgu slodzi tikai skrienot, nepavingrojot, nespēlējot sporta spēles vai nepeldot, var iedzīvoties traumās. Atceros, kad es intensīvi trenējos un pretendēju uz izlasēm, šķita, ja vienu dienu nepaskriešu, tad tas būs robs treniņu procesā, bet protams, tas tā nav, tas jau sen zinātniski pierādīts. Te pašam jāpārkāpj pāri stereotipam.”

Ja liekas, ka slēpošana nav interesanta un apnīk riņķot pa vienu un to pašu apli, tad slēpošanu var dažādot: var slidsolī paslēpot, var slidsolī bez nūjām, var pastumties. Slēpošanas karalis gan ir klasiskais solis. Tas nodarbina salīdzinoši vairāk muskuļu grupu. Ivars ievērojis – ja ziemā vairāk slēpots klasiskajā solī, tad pavasarī vieglāk skriet.

Ziemu vēl var izmantot tādā feinā veidā kā gari pārgājieni ar slēpēm pa mežu. To var darīt ļoti sportiski, slodze tad ļoti nopietna, bet pārgājienu var veikt arī lēnā tempā. Protams, tiem, kas brien pirmie, tā slodze ir lielāka.

Vēl mūsu sportistu piebilde par trasēm. Ja vien ir sniegs, tad trases Latvijā ir labas. Siguldā ir saldētā trase. Ja citur nav iespējams slēpot, tad tur to var darīt vienmēr. Pie tam iespējams pārģērbties siltumā  un pēc tam var pasildīties pirtiņā. Biķerniekos trase tiek nobraukta katru dienu, apļa garums – 5 km. Ogres Zilajos kalnos trase savieno Ikšķili un Ogri. Tās garums ir gandrīz 15 km, slēpo lieli un mazi. Nesen Rīgā arī pie bijušās Dreiliņu atkritumu izgāztuves urbānā vidē  izveidota jauna trase. Tā būs piemērota iesācējiem.

Ejam slēpot!