Šī gada 1.septembrī Ozons godam cīnījās Klubu stafetēs ar 4 pārstāvētām komandām. Tā kā abus iepriekšējos gadus Ozons bija pavadījis uz augstākā pjedestāla pakāpiena, tad šogad visi vēlējās to atkārtot trešo gadu pēc kārtas. Visi cīnījās godam, un komanda kaut arī neuzvarēja, tomēr izcīnīja ļoti augsto otro vietu. Pārējām komandām 21., 27. un 30. vieta.

Īsi komentāri no Ozona 1. komandas skrējējiem

1. etaps — Valters Āboliņš

Jāsaka godīgi, ka Ozona rindās tik atbildīgu etapu Klubu stafetēs vēl nebiju skrējis, tāpēc bija jūtams neliels satraukums, kas gan uzreiz pazuda pēc starta došanas. Uz 1. KP nedaudz kļūdījos, aptuveni 10″, jo aizskrēju uz citu farstu, bet tā kā visi farsti bija redzami un atradās ļoti tuvu, tad šī kļūda neprasīja daudz laika. Turpinājumā nedaudz kāpināju ātrumu, lai pietuvotos vadošajai grupai. Tā kā pēc 7. KP vairs nebija neviena farsta, tad līdzīgi kā pagājušogad visu izšķīra brutāla skriešana.

Pēc divām trešdaļām distances biju kādas 10–15″ aiz līdera, bet tad īsi pirms skatītājpunkta bija jāšķērso purvs (bija gan iespēja to apskriet, bet visa grupa skrēja cauri, tāpēc tā darīju arī es). Šo tad varētu arī nosaukt par manu rupjāko kļūdu distancē, jo tik mīkstu purvu skriet nebiju gatavs, tātad vajadzēja skriet apkārt. Uzreiz pēc purva manāmi sāku atpalikt no grupas, un mani noķēra citi skrējēji, ar kuriem arī noskrēju atlikušo distances daļu, kura joprojām bija bez farstiem.

Sev uzdevumu biju uzlicis izskriet ar līdergrupu vai vismaz tuvu tai. No uzvarētāja atpaliku 2 minūtes. It kā uzdevumu neizpildīju, bet vismaz atpalicība nebija tik liela, lai būtiski satrauktos, jo zināju, ka pēc manis skrien vēl 9 spēcīgi ozonieši.

3. etaps — Ivars Žagars

Kaut kas īpašs šajā stafetē ir, nu kaut kas tāds, kas katru gadu liek mobilizēties, lai izdabūtu no sevis maksimumu. Kā jau divos iepriekšējos gados pierasts, skrēju 3. etapu, nu un arī tāpat jau, kā iepriekšējos gados, izejas pozīcija uzsākot etapu bija pirmā desmitnieka beigās, šoreiz 9-ā.
Attiecīgi uzdevums skaidrs — pēc iespējas mēģināt pakāpties sarakstā uz augšu, un pēc iespējas sadeldēt atstarpi līdz līderiem.

Šoreiz uzdevums bija īpaši grūts, jo apvidus bija vienkārši ļoooti pārredzams un skrienams. Labi, ka šovasar biju regulāri apmeklējis Magnētu, tad nu spēju jau no starta puslīdz attīstīt vajadzīgo ātrumu.

Līdz 1 KP gandrīz noķeru priekšā startējošo OK Ziemeļkurzemes A. Mirecki, bet man garāks farsts. Turpinu viņu ķert līdz 5 KP, kad beidzot izdodas tikt garām. Esmu beidzot iegājis ritmā.

Turpat esam noķēruši ZVOC jauno E. Taubi, kurš nākošos divus KP skrien pa priekšu. Uz 7 KP man izdodas aizskriet nedaudz taisnāk, esmu grupiņas priekšā. Tad nu tālāk skrienu pa priekšu, cik nu spēju. Ātrumposms pa stigu paiet bez īpašas paātrināšanās, nav vairs tas vecums.

Pa ceļam laikam jau vēl apdzenam vairākus konkurentus, ja līdz skatītāju punktam esmu jau pacēlies uz 3-o vietu. Pēc skatītāju punkta vēl maza cilpiņa redzamības attālumā, tad vēl jātiek pēdējā kalnā, un ar godu finišā. ZVOC jaunie šoreiz izturas ar cieņu, un finišā neapdzen, tad nu arī finišēju, un nododu stafeti kā trešais. Finišā pamanījos paskriet garām atzīmēšanās vietai, kas ir mana šodienas lielākā kļūda — 5″. Ceturtā etapa meitenes var doties cīņā. Šoreiz kartē ceļu zīmēt nav īpašas jēgas, pamatā skriets pa sarkanajām strīpām. Jāsaka, ka nu pārāk interesanti tas nebija, bet arī tā ir jāmāk.

4. etaps — Madara Brice

Etapa abus apļus veicu ļoti veiksmīgi, bez kļūdām, ja neņem vērā aptuveni 15″ ķļūdu uz pirmo punktu pirmajā aplī, kur pirmajā mirklī nepamanīju bedri. Orientēšanās ziņā ļoti viegla distance, kur visu izšķīra tikai ātrums gan skrienot pa līdzenumu gan augšup gan lejup kalnā. Pārinieci Ievu sanāca pēc abiem apļiem tikai mazliet pagaidīt, tāpēc domāju, ka abas izdarījām visu ko varējām savā etapā.

6. etaps — Elizabete Blūmentāle

Pirms starta manī valdīja liels uztraukums, bet tas izgaisa kolīdz man nodeva stafeti, un nu bija jādomā tikai par distanci. Maza kļūdiņa uz 2. punktu, kur nevarēju redzēt sava punkta bedri. Tālāk viss kārtībā un ir tikai jāskrien. Pie nākošā punkta jau noķēru ZVOC un skrienot uz nākošu punktu pretī skrēja Meridiāna puisis, kurš bija nokļūdijies. Nākošā kļūda uz 7. KP, kur pa ieloku aizskrēju par tālu. Pārējais viss labi- skatītājs, sakne, bedre un finiša kalns. Pēc skatītāja visu laiku priekšā redzēju Diānas muguru un zināju, ka man viņa jāpanāk,lai varam skriet finišu kopā.Redzēju, ka Diānai nebija spēka atstrādāt finiša kalnu, tapēc viņā skrēju cik vien bija palicis spēka, lai mēs kopā pēc iespējas ātrāk nodotu stafeti Anatolijam un viņš varētu cīnīties tālāk!

6. etaps — Diāna Marta Ruka

Eh, lai arī distance nebija gara, noskrējos kārtīgi. Balts mežš ar kalniem, kur tikai vien bija jāskrien, jo punkti paši nāca pretī. pirms starta visu laiku bija satraukums, jo biju slima, un uzraucos, pa to, kā noskriešu, bet tomēr, beigu beigās sanāca ļoti labi noskriet! kopā ar Elizabeti spējām pacelt ozona komandu un ir liels prieks par to!

7. etaps — Anatolijs Tarasovs

Startēju trešajā vietā un diezgan ātri noķēru Ati Rešķi. Diemžēl nespēju ielasīties kartē uz pirmo punktu un kopā ar Ati aizskrēju pilnīgi šķībi, kas noveda pie zaudētas minūtes — tad pienāca klāt arī ātrais Daniels Kārkliņš no ZVOC komandas. Mums ar Ati pilnībā sakrita distance, savukārt Daniels, neskatoties uz to, ka pāris reizes iekrita uz farstu punktiem, vienmēr pamanījās mūs noķert. Skatītāju punktu es paņēmu kā pirmais — šo mikroskopisko pārsvaru man vajadzēja saglabāt arī līdz pēdējam punktam. Pēdējā apļa punktus paņēmu ļoti precīzi un pat mazliet attālinājos no Ata un Daniela, kas arī ļāva finišēt otrajā vietā. Auseklis šoreiz bija neaizsniedzams.