Pārpublicēts no www.tv3.lv. Oriģinālais raksts: https://www.tv3.lv/latvijas-lepnums/latvijas-lepnuma-arno-licis-orientesanas-sporta-legenda-sacensibu-magnets-raditajs/

Arno Līcis, dzimis 1939. gadā. Viņš ir Rīgas Politehniskā institūta absolvents, inženieris, izgudrotājs, orientēšanās sportists, sporta dzīves organizators, masu orientēšanās sacensību “Magnēts” radītājs, Latvijas orientēšanas sporta leģenda. Bērnībā smagi slimojis ar astmu, bet sācis skriet un fiziski kustēties, no šīs likstas ticis vaļā. “Nodarbošanās ar sportu ļauj labāk, kvalitatīvāk dzīvot. To es novēlu visiem,” saka Arno.

Arno nespēj iedomāties savu dzīvi bez kustības, fiziskām aktivitātēm un orientēšanās sporta. Savā vecumā, 83 gados, viņš joprojām kustas, jo “kā senie grieķi ir teikuši, dzīvība ir kustībā,” nosaka Arno. Patlaban sevi uztur formā, gādājot malku mājas apkurināšanai. Tas aizņem daudz laika – to sagādāt, zāģēt, vest mājās ar automašīnu. Tāpat ik gadu piedalās arī apmēram 40 orientēšanās sacensībās Latvijā un ārzemēs. Viņš savā vecuma grupā 80+, pat soļojot gandrīz ne reizi bez medaļas mājās nepārbrauc. Jaunībā piedalījies pat 80 sacensībās gadā.

Sacensībām speciāli netrenējas, malkas gādāšana nodrošina fizisko formu. Tā kā Arno ir izoperēta viena gūža, lai otru nepiemeklētu tāds pats liktenis, sacensībās pārgājis uz soļošanu. Tomēr tik un tā ik gadu pa kādām piecām vai sešām medaļām mājās pārved, ne skrienot, bet precīzi soļojot. “Citi skrien garām lielā tempā, bet tādā veidā mēdz kļūdīties. Orientēšanās sportā nedrīkst kļūdīties. Sarežģītos apvidos gandrīz vispār bez kļūdām maršrutu nevar iziet,” viņš saka.

Taujāts, kā šī kaislība sākusies, Arno neslēpj – pirmais starts orientēšanās sacensībās viņam bija gadu pēc augstskolas uzsākšanas – 1962. gadā. Toreiz “āķis bijis lūpā”. 1969. gadā viņam uzdots tādas sacensības sarīkot darba ļaudīm. Tā tapa “Magnēts” – lielākās un senākās orientēšanās sacensības Latvijā un Baltijā, kas šajā gadā notika jau 54. reizi.

Arno Līcis “Latvijas Lepnuma” nominācijas “Sirdsdarbs” balvas ieguvējs.

“Sportoju jau 60 gadus. Biju students un institūta spartakiādē bija iekļauts arī tūrisms, tostarp šķēršļu josla un orientēšanās distance. Savus puikas no studijām saorganizēju visus vienā grupā, lai viņi aizbrauc kaut kur pastartēt. Toreiz nenoveicās ar laiku, lija lietus, bija drūmi. Pēc tam aizgāju auditorijā uz lekciju un nolīdu auditorijas pašās beigās, lai puikas mani neredz. Domāju, ka dabūšu pa kaklu, jo izdzinu viņus ārā tādā lietainā, aukstā un slapjā laikā. Taču redzu – nāk iekšā puikas ar izriestām krūtīm, spīdošām acīm. Sākumā domāju, ka meklēs mani, lai sadotu, bet, nē. Dabūjuši diplomus, startējot jau pirmajā reizē. Pēc tam sāku piedalīties arī es pats. Toreiz nepastāvēja dalījums vecuma grupās – bija viena vīriešu un viena sieviešu grupa neatkarīgi no vecuma. 60 dalībnieku vidū es ieguvu, ja nemaldos, 15. vietu. Kopš tās reizes aizrāvos ar orientēšanās sportu.”

Arno neslēpj, ka esot izmēģinājis visdažādākos sporta veidus, bet tiklīdz pirmo reizi iegājis mežā, guvis vārdos neaprakstāmas sajūtas, kas pāraugušas patiesībā aizrautībā. “Tā laika neprecīzajās kartēs atrast kontrolpunktu bija tāpat kā iesist vārtus futbolā – tikpat spilgtas sajūtas. To gandarījumu nevar aprakstīt. Toreiz mežā lika punktus, stigu kvartālu vidū bez jebkāda orientiera. Nevarēja saprast, kā viņi vispār tur to ielika?! Un slēpa kontrolpunktus. Pirmās reizes, kad notika sacensības, ir neaprakstāmas! Mūsdienās kartes ir precīzas, krāsainas, tajās iezīmēta katra taciņa, katrs skudru pūznis, katra izlauzta koka sakne. Tajās attēlots viss,” par atšķirībām orientēšanās sportā toreiz un tagad stāsta Arno.

Cilvēkus bez orientēšanās pieredzes viņš aicina no sākuma mēģināt iet soļiem. Neskriet un iepazīt šo sporta veidu. “Es vienmēr esmu ieteicis – pirmajā reizē atnāciet un nostartējiet, ejot soļiem. Un tas, kurš distanci izies soļojot, no manis dabūs lielo tāfelīti šokolādes. Visi vienmēr bija skeptiski, teica, ka es palikšu pliks un nabags, visiem dāļājot šokolādes. Taču ne reizi nevienam par to nav nācies dot nevienu šokolādi. Jo viņi nākamajā dienā pie manis atnāk ar vārdiem: “”Arno, kāpēc Tu agrāk neteici, ka ir tik kolosāli?” Es jautāju: “Vai man jums šokolāde jāpērk?” Seko atbilde: “Vai, Dieviņ, nē, taču. Visi skrējuši garām un es taču nespēju iet soļiem, ja visi pārējie tur auļo,” sarunu atminas Arno.

Arno skaidro, ka orientēšanās sacensības notikt dažādās vecuma grupās, katram ir savi kontrolpunkti, sava distance. Bet, ja visi krustām šķērsām skrien garām, ir grūti iztikt ar soļiem, kājas neviļus pašas nes skriešus. “Nevienam neesmu maksājis ar šokolādi. Pat nodaļu vadītāji no Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta man ir startējuši, un visiem ir ļoti paticis. Neviens pēc tam nav man nācis klāt un lamājies: “kur es esmu viņu ievedis, kādos džungļos!?” Citreiz ir izskrējuši pa tādiem mārkiem purvos, kur var būt līdz viduklim dziļš. Bet tas ir dūksnājs, dubļi. Mierīgi. Izpeldējušies tur melni, netīri, un neviens no viņiem neizlēma nākamreiz nepiedalīties. Visi saka – bija kolosāli! Ikvienam, bez šaubām, tas ir pa spēkam. Vajag pamēģināt kādreiz atnākt uz “Magnētu”. Tagad jau ir krāsainas kartes un viss notiek pavisam citādāk, ar glanci. Es tiešām iesaku,” saka Arno.

Ļoti daudz ko darījis entuziasma pamatā. Ģimene gan nav jutusies apdalīta. Jau kopš bērnības “Magnēts” abām meitām un sievai bijusi vislabākā vieta aktīvai atpūtai un kopā būšanai. Tāpat kopā ar sievu ir novadītas septiņas kāzas. 60 gadus pa mežiem orientējoties, sports Arno dzīvē vienmēr bijis klātesošs. “Neviens gads man nav bijis tāds, ka es sacensības izlaistu. Vienīgi tas laiks manā dzīvē, kad 11 gadus kopu sieviņu, kura aizgāja ar ļoti smagu diagnozi – Amiotrofo laterālo sklerozi, bija smags laiks dzīvē. Toreiz kādus gadus četrus, piecus orientēšanās sportā paņēmu pauzi. Pēc Ieviņas aiziešanas 2008. gadā es atsāku orientēties. Pirmo reizi pēc pārtraukuma iegāju mežā un sajūtas bija tādas it kā polšu būtu izdzēris. Jo pēdējos četrus gadus diennaktī nebiju gulējis ilgāk par trim līdz četrām stundām,” atminas Arno.

Viņš piedalījies ne tikai orientēšanās sacensībās Latvijā, bet arī citās valstīs, tostarp vērienīgajās “O-ringen” Zviedrijā. Šīs sacensības ilgt piecas dienas, tām tiek pakārtots viss – izīrēti visi tuvējie laukumi un tām pakārtoti visi klubi. Visas vietas, kur var novietot dalībniekus, ir aizņemtas. “Aizved visus uz finišu, pēc tam iet apkārt uz startu – kartē te ir pirmais starts, trešais, ceturtais atkarībā no distances garuma. Un tad viss iet ņigu, ņegu. Un visi atgriežas finišā, kur var atrast savu klubu tikai tad, ja Tu sameklē karogu, kas plīvo. Katram klubam ir jābūt savam karogam. Katram dzīvē būtu vienreiz jāaizbrauc uz Zviedriju un jāapskatās, kā tas notiek,” iespaidos dalās Arno.

Taujāts, kā gadu gaitā ir mainījies viņa izveidotais “Magnēts”, Arno saka – pirmos desmit gadus – no 1969 līdz 1979 gadam – sacensībās piedalījās ne vairāk kā 300 līdz 400 dalībnieku. Tad, 70. gadu otrajā pusē, 80. gadu sākumā, sāka drukāt krāsainās kartes un pieauga arī dalībnieku skaits, sasniedzot pat 2500. “Ka Rīgas apkārtnē vienā trešdienā var dabūt 2500 dalībnieku, bija kas pārsteidzošs! Pat zviedri brauca uz Latviju un atveda šurp visu valsts izlasi, lai parādītu, kā Rīgā notiek. Šitāds kvantums! Ja katrs zviedru klubs būtu rīkojis sacensības vienā dienā, tad viņi arī salasītu tos tūkstošus. Bet viņiem tās notiek citādāk. Tomēr, kad 90. gados tika atjaunota Latvijas brīvvalsts, visi atguva savus īpašumus un brauca šiverēties uz laukiem, un uzreiz viss noplaka. Lielais pacēlums dalības ziņā bija Padomju laikā, ka mēs, latvieši, gribējām parādīt krieviem, ka tik daudzi spējam piedalīties,” atminas Arno.

Mūsdienās dalībnieku skaits atkal ir sarucis līdz 500. Taču tas ir tāpēc, ka Latvijā ir arī vairāk klubu – kādi 25-30 klubi – Cēsīs, Valmierā, Liepājā, Daugavpilī un citur. Katrs no tiem rīko savas sacensības, tāpēc cilvēki aizskrien kur nu kurais.

Arno stāsta, ka Rīgā tagad vien vasarā rīko 80 sacensības, trīs dienas nedēļā – otrdien, trešdien un ceturtdien. Ziemā – sestdienās, svētdienās. Un tā visu gadu. “Rīgas apkārtnē tik blīvi es sacensības netaisītu, taču tā kā tas ir pārtapis par biznesu, tad pieprasījums diktē piedāvājumu,” secina Līcis. Vēl būtiskas izmaiņas orientēšanās sportā kopš “Magnēta” pirmsākumiem ir karšu precizitāte, kas tagad ir pavisam citā kvalitātē. Tāpat mūsdienās visām sacensībām var piebraukt ar automašīnām. Visur, kur tika rīkotas orientēšanās sacensības, agrāk tuvumā bija sabiedriskais transports. Brauca ģimenēm. Un toreiz nekādu starta naudu nebija, varbūt kaut kas simbolisks pirmajās sacensībās. Bet tagad jāatstāj jau pieci eiro, lai dabūtu karti. Ja ģimenē ir vairāki cilvēki un jāmaksā vēl par benzīnu, izdevumi nav mazi.

Arno ir pārliecināts, ka orientēšanās sports saglabāsies vienmēr. To nevar iznīcināt. “Man šķiet, ka kaut kur 70. gados mēs ar sievu atskārtām, ka daudziem orientēšanās sacensību dalībniekiem ir arī ģimenes, kas orientējas. Saskaitījām kādas 50 ģimenes. Tagad tās jau vairs nevar aptvert! Lai ģimene būtu saskanīga un sekmīga, abiem ir jādodas mežā. Tad arī bērni nāk līdzi,” saka Arni,

Viņš stāsta, ka mūsdienās pieaudzis arī dalībnieku vidējais vecums – vecākajam “Magnēta” dalībniekam tagad ir 85 gadi. Tolaik, kad Arno sāka organizēt pirmās senioru grupas, tad vecākajam dalībniekam bija vien 50 gadi. Un tie arī bija viens vai divi dalībnieki šādā vecumā. “Man tagad ir 83. Es esmu viens no vecākajiem, bet vēl ir vēl daži par mani vecāki, kas iet mežā. Mēs, kas 1961. gadā radījām orientēšanās sportu, esam saglabājuši par to aizrautību līdz šodienai,” viņš teic.

Par savu dzīvi viņš saka, – tā ir bijusi ārkārtīgi bagātīga. Nezinot, vai vēl kādam citam tāda ir bijusi. Arno dzīvē ir četri galvenie pieturas punkti – Rīgas Politehniskais institūts, kur mācījies un strādājis laboratorijā, “Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca”, kur aizvadīti 15 gadi. Pēc tam 20 gadus viņš strādāja Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā par medicīnas aparatūras inženieri un tad sekoja darbs AS “Jāņa sēta”. Paralēli sportojis, dodoties mežā, saglabājot možu garu līdz sirmam vecumam.

Viņa sports ir kā elpot. Tiem, kas nesporto, “Latvijas Lepnuma” nominants atgādina – smagākais brīdis, piemēram, nolemjot iet skriet, telpās iekšā saģērbties šim nolūkam. “Ja Tu to pārvari, tad Tu esi sevi uzvarējis. Tiklīdz Tev mugurā ir tērps, Tu jau sāc iet, pamazām varbūt paskriet. Nevajag uzreiz skriet, var sākt ar soļošanu, kustību,” iesaka Arno.

Līcis ir arī tēvs, dārznieks, bitenieks – piedzimis vēl neatkarīgās Latvijas valsts laikā, viņš vienmēr pauž skaidru nostāju un atklāti izsaka pārliecību. Katru rītu agri ceļas, lai paveiktu iecerētos darbus, ne tikai zāģē un nes malku no meža, bet arī strādā dārzā un ir labā fiziskajā formā. Viņa profesionālā darbība un sporta sasniegumi, cilvēciskās kvalitātes un optimisms radīja nepārvērtējamu ieguldījumu Latvijai –  2006. gadā par pašaizliedzību un panākumiem, strādājot Latvijas valsts un tautas labā. Apbalvots ar Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības rakstu.

Balvu Arno pasniedza Pasaules čempions orientēšanās sportā un Arno skolnieks Edgars Bertuks. Bertuks teica, ka sporta dzīvē liela nozīme ir cilvēku entuziasmam, kam izcils piemērs ir orientēšanās sports. “Mūsu sporta veida gājumā cauri laikam allaž liela nozīme ir bijusi atsevišķu cilvēku entuziasmam, daži no šiem cilvēkiem iemanto leģendas statusu, tāds ir arī Arno. Tu esi visu orientieristu, sportistu un visas Latvijas lepnums,” viņš pauda.