Agrs rīts. Plkst. 7:30. Saule spīd spoži, taču šķiet, ka tā vēl nesilda. Arī elpa joprojāmvēsa un rokas salst, tāpēc siltās jakas novilkt nav viegli. Pamazām krastmalā pulcējasļaužu bari. Skan mūzika, bļauj skaļruni un visur mirdz sarkanie drēbju maisiņi. Pietualetēm veidojas rindas, skrējēji izvairās no ēnas un spiežas zem saules stariem. Vēltikai viena stunda, un mēs dosimies distancē. Ap 8:00 mēs tomēr saņemamies unnovelkam visu lieko, smuki to sapakojam uz nodošanu garderobē, pārbaudām, vai irlīdzi viss, kas būs nepieciešams un ejam ieņemt savu starta koridori. 8:30 izskan startašāviens maratona un pusmaratona skrējējiem un viņi dodas distancē:
Pusmaratona trases shēma
Arvis Gelbis — 21 km
Skrēju pusmaratonu jau 2.gadu, jo pēc pagājušā gada ļoti iepatikās šis pasākums. Šogad sev nekādus lielus mērķus neuzstādiju, jo neesmu trenējies, tādēļ arī parrezultātu diži neuztraucos ne distancē, ne pēc tās. Beigās bija nedaudz virs 1:43. Šogad distance nelikās tik interesanta kā pagāšgad, jo nepatika īsti garais gabals pakrastmalu, bet pa to varēja satikt daudz pazīstamu skrējēju. Sākumu uzsāku daudzpar ātru un jau pēc kāda 7. km noplīsu. No 13 km sāka raut krampis kreisajā ikrā, kasnebeidza līdz pat distances beigām, bet principā izbaudīju distanci. Distancē papildusizņemot dzirdināšanās punktos piedāvāto iemalkoju pēdējā km no satiktā somuorientierista Maximu. Organizētība un atmosfēra kā jau vienmēr šādos pasākumosbija līmenī. Šāda veida pasākumi ir iepatikušies un rudenī plānoju piedalīties arīBerlīnes maratonā. Noteikti nākamgad skriešu Nordea Rīgu, pusīti vai jau pilno maratonu, tas gan taps skaidrs, atkarībā no sagatavošanās.
Māris Kļaviņš — 21 km
Piedalīties Rīgas Maratonā plānoju jau labu laiku, bez tam biju jau sen izlēmis – skriešu pusmaratonu. Vēl iepriekšējos Ziemassvētkos vecītim apsolīju. Un tas ir tikai tā kā no Ropažiem līdz Rīgas apvedceļam. Ar mašīnu piecpadsmit minūtes. Vai tad nevarētu aizskriet?
Sagatavošanās laikā vidēji nedēļā noskrēju 10-15 km, apskatīju internetā piedāvāto ideālo sagatavošanās plānu, kurš paredzēja regulārus un pārdomātus treniņus. Nu tas man gan neizdevās, man bija pašam savs plāniņš!
Reģistrējoties maratonam infocentrā saņēmu plānotā skrējiena laika grafiku. Domāju, ka 21097.5 metrus noskriešu 2 stundās 20 minūtēs. Klusībā pie sevis pieļāvu, ka tas varētu prasīt vēl papildus 10 minūtes, jo garo distanču pieredzes nekādas. Tā kā rezultāts nav galvenais, tad veselība svarīgāka. Biju gatavs kādu gabaliņu pat paiet kājām, ja spēki būtu galā. Bet emocionāli pacēlums bija fantastisks, kad redzēju dažādu vecumu, ādas krāsas un dzimuma skrējēju. Bija resni, tievi, īsi, gari — vismaz pilsētas drēbēs tā viņi izskatījās. Tik dažādi un atšķirīgi.
Sestdienā ieturēju mērenību ēšanā un iztiku bez gaļas. Nakti pirms sacensībām gulēju slikti. Pa miegam kaut ko sapņoju, kaut kur traucos, bet pamodos un jutu, ka esmu izgulējies labi.
22.maijs. Ropažos tikai +7°C, kas tad nu? Brokastis, ceļš uz Rīgu, krastmala, cilvēku tūkstoši. Rīgā jau +13°C, par laimi bezvējš. Vismaz nebūs aukstums uz tiltiem, kājās krampji nemetīsies. Satieku dažus pazīstamos — sporta tērpos visi izskatās nopietni , kaut arī pūlī pazib puķaini šorti, jocīgi uzraksti uz krekliem, vairākas jautras frizūras un parūkas. Bet galvenokārt tomēr sportisks izskats. Dažādas valodas, var redzēt arī, ka pieredzes ļoti atšķirīgas. Kādam senioram buntīte ar nātrēm rokās, laikam iešaustīs sevi skrējiena laikā?
Pusmaratonā uz starta esot bijis 2569 dalībnieki. Tur pat arī kopā ap tūkstoti pilnā maratona skrējēju. Tikai numuri atšķirīgās krāsās. 21 km skriesim visi kopā, tad spēcīgākie skries tālāk. Mans ideālais plāns — noskriet pusmaratonu ātrāk nekā pirmais melnais puisis noskries maratonu.
Starta šāviens. Tātad plāns 2 stundas 20 minūtes. Ka tikai par ātru neiesāku. Bet sākuma metri paiet lēni, iesildīšanās, tad cilvēku masa uzņem vienmērīgu ritmu. Neviens garām neskrien, pirmais kilometrs tāda iesildīšanās vien ir. Paskatos pulkstenī — 5:45. Ārprāts, apsteidzu plānoto grafiku par 52 sekundēm. Mierinu sevi, ja vajadzēs, skriešu lēnāk. Bet emocionāli viss tik labi, ka turos pūlim pa vidu. Sāk gan parādīties pirmie, kuriem temps par lēnu, tie aiziet garām un brīžiem ir sajūta, ka skrienu atpakaļgaitā.
Vanšu tiltā skriet pret kalnu ir grūtāk, bet tas nekas, jāsmaida, jo visapkārt fotogrāfi. Te nu arī pirmie atkritēji paliek lēnāki, daudzi patiesi pārvērtējuši spēkus. Pa tilta pretējo joslu tuvojas melnādainie līderi, viņi jau sen bijuši Daugavas otrā pusē. Tilta otrā pusē nomesto glāzīšu paklājs — dzirdināšanas punkts. Glāze ūdens uz galvas, lai atvēsinātu sakarsušo prātu, nedaudz padzeros skrienot. 5km. Pagaidām apsteidzu grafiku par 3 minūtēm. Sajūta ideāla, šķiet tāda jauka svētdienas pastaiga. Daži gan smagi elš un atkal kāpjam Vanšu tiltā. Bet jāsmaida! Parunājos ar kādu spāni – 38. minūte. Un viņš lēnām attālinās, mans ātrums par mazu. Kaut kas iedur muskulī, bet pēc dažiem soļiem pazūd un neparādās!
Vecrīgā pie Bastejkalna atkal dod dzert. Tagad jau slāpes saka — dzer! 7 km, tā taču trešā daļa! Elpot viegli, jo vecpilsētā ēna un dzestrāks gaiss. Nepamanu arī bruģi Kaļķu ielā, pirms tam mazliet baidījos, kā būs skriet pa nelīdzenu virsmu, bet tad jau klāt krastmalas sakarsušais asfalts. Te nu sākas svelme un moku ceļš līdz Dienvidu tiltam. Ēnas nav. Kaut kā vairs nedzird čalas un jautras sarunas starp skrējējiem. Tikai smaga elpa man un citiem. Tirgum un Molam paskrienu garām viegli, par laimi atkal dzirdināšanas punkts. Pieļauju kļūdu — paņemu enerģijas dzērienu un banānu. Mazliet padzeros, tad puskilometru zelēju banānu. Un tad līdz nākošajam enerģijas punktam cīnos ar pretīgi saldo sajūtu mutē.
11 km. 1 stunda un 2 minūtes. Esmu pāri pusei! Prātā iešaujas kļūdaina doma, ka varētu noskriet pat ātrāk par 2 stundām, sāku kaut ko rēķināt un dažus nākošos kilometrus neatceros.
Uzskriešana pa Dienvidus tilta estakādi ir jauns moku ceļš. Vienīgais glābējs ir tā sauktie „Ātruma uzturētāji”, kuriem ir baloni un uzraksti uz krekliņiem, ka viņi noskries distanci 2 stundās. Turos kopā ar viņiem, bet pēc katriem 10 metriem viņi par soli attālinās. Dienvidu tilts ir bezgalīgs, bet dzirdināšanas punkts ieplānots pašā tālākajā vietā. Te nu gan pirmo reizi pāreju uz soļiem, jo pūlis pie ūdens glāzēm lielāks nekā ūdens lējēji spēj pasniegt. Apelsīnu sula glābj no slāpēm, uz banāniem pat neskatos. Arī sakarsusī galva saņem sūkli ar ūdeni.
15 km. 1 stunda un 26 minūtes. Apsteidzu grafiku par 13 minūtēm. Bet tilts un visa Krasta iela vēl priekšā. Lido dzirnavas neatceros, Krasta ielas firmu reklāmas vienā miglā. Par laimi vēl viens ūdens punkts.
19 km. Man tieši priekš kāds puisis sāk streipuļot un nokrīt ceļmalas zālē. Skatītāji viņu stutē, bet seja papīra bālumā. Saule karsē, ēnas nekādas, sajūta kā uz cepešpannas. Es apdzenu divus gliemežus!
20 km. 1 stunda 55 minūtes. Nē, nevarēšu pa 5 minūtēm beigt distanci. Arī „ātruma uzturētāji” mani pametuši. Lēnām rāpoju gar tirgu Akmens tilta virzienā. Kājas kustās automātiski. Cilvēki kaut ko sauc, ka esot pēdējie metri, bet galvā ir palēninātā filma.
Finišs. 2 stundas un dažas minūtes. Ūdeni!!! Dzeru un dzeru. Esmu finišējis PIRMS pirmais melnādainais noskrien maratonu. Es viņu uzvarēju!
Apbrīnojami ātri normalizējas elpošana un sāk gribēties ēst! Esmu izdzīvojis. Tikai vēlāk uzzinu, ka pusmaratonā ieņēmu 1495. vietu ar rezultātu 2 stundas 3 minūtes 43 sekundes. Vairāk par tūkstoš skrējēju palika aiz manis. Daudziem vajadzēja mediķu palīdzību, ne visi novērtēja savus spēkus.
Atskatoties uz to visu, zinu, ka skriešu vēl. Varbūt uz Tallinu, Kuldīgu vai Siguldu?
Kalvis Brūns — 21 km
Kalvja Brūna pusmaratona iespaidus varat lasīt viņa blogā.
Maratona trases shēma
Māris Jansons — 42 km
Tā kā trēnējos maz, izdomāju skriet maratonu. Šo distanci skrēju pirmo reizi, un rognozētais laiks bija ļoti dažāds — gan 3.5 stundas, gan 4 stundas. Beigās finišēju ar rezultātu 3 stundas 19 minūtes. Distances laikā jutos lieliski, beigās vēl lieliskāk. Varbūt tāpēc, ka skrienot pārtiku no 3 Maximas želejām, ūdens un Ibumetīna. Pasākums bija organizēts labi, bet izkaitināja skaļie mikroni sacensību centrā, it īpaši ar tekstiem „Kas finišē vācās malā!” vai „Finišējušie savāc balvas un kustās” utt. Tomēr domāju, ka maratona skriešanu atkārtošu. Man spilgtākais mirklis? Hmm… Lieliskā sajūta maratona beigās, skrienot uz krampju robežas kājās, jeb nedaudz ātrāk un kājas pašas apstāsies.
Līga Ārniece — 42 km
Maratonu skrēju pirmo reizi un biju nepatīkami pārsteigta, cik gan ļoti ātri pret skriešanu pa asfaltu sāka protestēt manas kājas. Jau pie 10.km sākās cīņa ar nejaukām sāpēm, kas ilga līdz pat finiša taisnei. Tomēr neņemot vērā to, par pasākumu ir tikai labas atmiņas. Organizatoru trases izvēle bija interesanta, ja vien neskaita man psiholoģiski grūto taisno gabalu pa Krasta ielu un atpakaļ. Arī atbalstītāji un skatītāji bija dikti uzmundrinoši (Paldies, Romān!) un „uzpildes staciju” darbinieki operatīvi. Pirms distances plānotais laiks bija 4-5 stundas un veiksmīgi arī tajā iekļāvos ar laiku 4 stundas 46 minūtes. Tikpat veiksmīgi iekļāvos arī līdzpaņemto Maxima želeju un mazo ūdens pudelīšu izlietošanā. Manas labākās maratona atmiņas ir kāda tantiņa pelēkā kostīmā ar uzrakstu uz muguras „Es skrienu 100.maratonu!” un kolosālie somu fani, kas pēdējos kilometros, kad kājas jau vilkās pa zemi, cēla īkšķus augšā un sauca „Tu to vari!” Šis noteikti bija gan psiholoģiski, gan fiziski smagākais, bet arī noteikti emocionāli pozitīvākais skrējiens manā mūžā!
P.S. Un es šodien atkal staigāju kā cilvēks!
Artis Jansons — 42 km
Man patīk skriet, patīk daudz skriet, bet sanāk maz skriet un sagribējās noskriet, tāpēc arī skrēju. Domāju, ka skriešu ilgāk par 3 stundām 30 minūtēm un domāju arī, ka būs OK ar 4 stundām, bet sanāca 3 stundas 17 minūtes! Paldies Mārim par vilkšanu distancē brīžos, kad sāpēja vēders un “dūra sānā”. Ik pa kādiem 4 km mērīju mūsu ātrumu distancē. Līdz pat kādam 35-tajam km turējām vidēji ap 4.30 min/km. Pēc sajūtām šķita tāds ļoti labs skriešanas ritms, ne par ātru un ne par lēnu, šķita ka tā mierīgi var vilkt līdz galam. Man labas pašsajūtas kritumi uznāca vairākas reizes distancē — vispirms sāka sāpēt vēders pirmo reizi, tad palika labāk, tad atkal sāka sāpēt vēders, utt. laikam kādas 3 reizes kopā. Visgrūtāk laikam bija posms pa Skanstes ielu un gar Olimpisko sporta centru, bet tad dzeršanas punkts mani izglāba. Nākamais saņemšanās punkts sekoja uz Ķīpsalas pa taisno ielu karstumā, bet tur saņēmos ar domu, ka līdz finišam tikai 6 km palikuši. Pēdējos 3 km diezgan normāla sajūta bija, ka var vilkt.
Distancē lietoju, pirmkārt, Māra atbalstu. Otrkārt — mazmājiņu. Treškārt — Līgas sagādāto želeju (to, ko sportisti parasti lieto). Treškārt — ūdeni. Ļoti patika agrais starts un tas ka nav kopā ar lielajām tautu masām no rīta jāburzās. Un tas, ka finišā tieši sanāca visas tās tautu masas. Patika satikt distancē samērā daudz pazīstamus cilvēkus. Skrēju pirms gada un domāju, ka skriešu arī nākamgad. Ļoti patika viss skrējiens un fakts, ka ar savu netrenētību varu noskriet labāk kā pagājušajā gadā!
10 km distance
Un kad saule vairs ar ēnu nedraudzējas un labākie no labākajiem maratonistiem un pusmaratonistiem šampi šauj vaļā, bet citi vēl mēģina finišu ieraudzīt, kad sauli vairs meklēt negribas, bet vairāk gan ēnu un pat stāvot sāk slāp, pāri starta līnijai aiznesas 10 km skrējēji. Viņiem šis prieks dots plkst 11:30:
10 km trases shēma
Līna Sondore — 10 km
Skrēju tāpēc, ka tā jau kļuvusi par tradīciju. Ir skriets gan pusmaratons, gan pagāšgad maratona stafetē garais etaps. Šogad arī kaut ko gribējās skriet. Kaut ko, kas domāts tiem, kas nav galīgi sēnes, bet negrib arī dikti sevi mocīt. Mans uz dullo šautais mērķa laiks bija 49 minūtes. Sasniegtais — 55:53. Ir OK. Par pašsajūtu nevarēju sūdzēties. Visgrūtāk, protams, tajās vietās, kur tiešā saule cepināja. Spirdzinājos ar sporta dzērienu.
Patika viss. Atbalstītāji gan mums pašvaki bija un vien atsevišķos posmos pieslēdzās, bet tam jau ir domāta privātā mūzikas kolekcija austiņās. Skriešu arī nākamgad. 10 km droši vien vairāk gan ne. Spilgtākais mirklis? Finišs. Pacentos un uztaisīju spurtu, kurā visu atlikušo enerģiju atdevu. Un publiskais visi vecie opji, kas maratonu skrien. Skaisti dikti!”
Anita Tamašauska — 10 km
Skrēju 10 km. Pieteicos, jo tika veidota darba kolektīva komanda “Citadele”. Domāju, ka noskrēju labi, rezultāts — 55:26.6. Kopā 839.vieta, savā grupā 11. no 200. Pēdējais kilometrs bija garākais manā mūžā. Distances vidū prasījās ūdens punkts un tas psiholoģiski mocīja, jo pirms skrējiena skatoties plānā man izskatījās, ka tur būs ūdens. Distancē iedzēru pāris malkus sporta dzērienu, bet ūdeni lēju uz galvas
cik paguvu.
Organizācija lieliska. Ļoti patika trase un simboliskās balvas un roze. Pasākums man šķita sisrsnīgs un pārdomāts. Pērn neskrēju un nākošgad arī gribu skriet. Domāju, ka der uzskriet Nike Riga Run augustā Mežaparkā. Spilgtākais mirklis? Kopības sajūta ar ļoti daudz cilvēkiem “šeit un tagad”, kurus vieno kustības prieks. Pirms sava skrējiena paguvu vērot un uzmundrināt maratona līderus kenijiešus un
etiopiešus, tas ir fantastiski, kā viņi skrien! Vēlu veiksmi!
5 km distance
Savukārt pēc 10 km finiša, pēc kārtējās uzvaras svinībām un mērķa sasniegtiem smaidiem sejās un aizvien lielāku karstumu, joprojām distanci mokošiem maratonistiem un nepārstājošu saules pārsvaru virs Rīgas ielām, skrējienā dodas 5 km pievarēt gribētāji:
5 km trases shēma
Ieva Lūciņa-Linka un Kristofers — 5 km
Mēs ar Kristoferu (7 gadi) skrējām 5 km. Šī viņam bija garākā distance, kāda jelkad skrieta un arī pievarēta, kas tad arī bija mērķis. Rezultāts nebija svarīgs. Skrējām tāpēc, ka feini, daudz cilvēku, laba sajūta un iespējams, ka skriesim atkal. Pati skrēju arī 2009.gadā. Pašsajūta distancē bija lieliska, lai gan nedaudz par karstu, tāpēc Kristoferam uz tilta bija grūti. Toties ieskrienot Vecrīgā ,viņš paziņoja, ka vairs nav grūti. Tā kā cilvēku bija tik daudz, bija redzams, ka organizatoriem bija grūti visu izdarīt tā kā ieplānots. Mūsu trase man patika un ļoti patika līdzjutēji no bērnu dārza!
Pārējos ozoniešu laikus un pievarēto distanču garumus meklējiet Norde Rīgas maratona lapā.